Meksikas neatkarības karš

Meksikas neatkarības karš bija konflikts, kas norisinājās no 1810. līdz 1821. gadam un izbeidza trīs gadsimtus ilgo Spānijas koloniālo varu Meksikā. Šis karš iezīmēja Meksikas pāreju no kolonijas uz neatkarīgu valsti. Kaut arī neatkarības karš sākās ar sacelšanos, tas pārvērtās par plašu kustību, kuras rezultātā tika izveidota neatkarīga Meksikas valsts.

Vēsture

Spānijas iekarotāji, kurus vadīja Ernans Kortess, 16. gadsimta sākumā iekaroja un kolonizēja Meksikas teritoriju. Kolonijas administrācija tika izveidota kā Jaunspānija (Nueva España), un galvaspilsēta Mehiko tika uzbūvēta uz seno acteku galvaspilsētas Tenočtitlanas drupām. Spānijas valdīšanas laikā tika ieviesta koloniālā sistēma, kas balstījās uz ekonomiskās un sociālās hierarhijas modeļa, kurā Eiropas izcelsmes iedzīvotāji ieņēma augstākās pozīcijas, bet vietējie iedzīvotāji un afrikāņu vergi atradās hierarhijas apakšā.

Koloniālās sistēmas netaisnība radīja neapmierinātību gan starp vietējiem iedzīvotājiem, gan arī starp kreoliem (Meksikā dzimušie spāņu pēcteči). 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā ekonomiskie un politiskie apstākļi veicināja nemierus. Spānijas Impērijas vājums un Napoleona karu sekas Eiropā radīja iespēju revolucionāru kustību veidošanai.

1810. gada 16. septembrī katoļu priesteris Migels Idalgo Gvanahvato provincē Doloresas pilsētā pacēla sacelšanās karogu, izplatot savu slaveno "Grito de Dolores" (Doloresas sauciens). Viņš aicināja vietējos iedzīvotājus pievienoties cīņai pret Spānijas varu. Idalgo armija, kas sākotnēji sastāvēja no zemniekiem un vietējiem iedzīvotājiem, ātri pieauga skaitā un sāka ieņemt vairākas pilsētas. Tomēr pēc sākotnējiem panākumiem Idalgo sacelšanās tika apspiesta. 1811. gadā viņš tika sagūstīts un sodīts ar nāvi. Viņa vietu ieņēma Hosē Marija Morelos, kurš turpināja cīņu ar lielākiem panākumiem. Hosē Marija Morelos bija prasmīgs militārais līderis un stratēģis, kurš vadīja revolucionāros spēkus no 1811. līdz 1815. gadam. Viņš izveidoja stabilu armiju un ieņēma vairākas svarīgas pilsētas. 1813. gadā viņš sasauca Čilpansingo kongresu, kur tika pieņemta Meksikas neatkarības deklarācija. Tomēr arī Morelos galu galā tika sagūstīts un 1815. gadā sodīts ar nāvi. Pēc viņa nāves revolucionāri bija novājināti un viņu kustība saskārās ar daudzām grūtībām.

Situācija mainījās 1820. gadā, kad Spānijā notika liberāla revolūcija, kas samazināja monarhijas varu un pasludināja konstitūciju. Tas iedrošināja arī konservatīvus spēkus Meksikā, kas sāka sarunas ar revolucionāriem. Augustins de Iturbide, kurš sākotnēji bija Spānijas karaspēka virsnieks, pievienojās neatkarības kustībai. Viņš izveidoja aliansi ar Vicentu Guerrero un kopā viņi izstrādāja plānu, kas noteica neatkarīgas Meksikas pamatus. 1821. gada 24. augustā, pēc Iturbide un Spānijas vicekaralistes pārstāvju sarunām, tika parakstīts Kordobas līgums, kas oficiāli atzina Meksikas neatkarību.

Sekas

Meksikas neatkarības karš radīja neatkarīgu Meksikas valsti, taču tas arī radīja vairākas problēmas. Valsts saskārās ar politisko nestabilitāti, ekonomiskām grūtībām un sociālām spriedzēm. Turpmākajos gados Meksika piedzīvoja vairākas iekšējas cīņas un politiskas izmaiņas, kas noveda pie daudzām izmaiņām valdībā un politikā.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Meksikas neatkarības karš.